Stritzky alusdarītava kā nozīmīga industriālās Rīgas sastāvdaļa tika minēta visos 19. gadsimta otrās puses katalogos un adrešu grāmatās.

1854. gadā Nikolaja (tagadējā A.Briāna) ielā 75/77 fabrikants Šulcs atvēra alusdarītavu, kuru 1868. gadā pārpirka baltvācu tirgotājs un uzņēmējs Karls Kristofs fon Strickis (Stritzky). Kopš tā laika uzņēmums tika pārdēvēts par Stricka alusdarītavu. Tās oficiālais nosaukums bija „Bier- und Porterbrauerei und Malzfabrik C. Stritzky", kas norādīja, ka fabrikā ražoja ne tikai alu, bet arī porteri un citus iesala dzērienus.

Jaunais īpašnieks fabrikas teritorijā lika uzcelt vairākas jaunas ēkas un aktīvi paplašināja ražotni, gadsimta beigās to padarot par otru lielāko uzņēmumu savā nozarē. Vēl 1913. gadā Stricka alusdarītava bija lielāka un ienesīgāka par visām citām, atskaitot Iļģuciema alusdarītavu.

Fabrikas teritorijā atradās 18. gadsimta beigās celta divstāvu dzīvojamā māja, kuru 1871. gadā pārbūvēja un ievērojami paplašināja, tādējādi uzceļot apjomīgu alus brūža korpusu. Celtnes vienkāršā fasāde tika izgreznota ar eklektiska stila dekoru. Tika uzcelts arī neliels vienstāva koka namiņš, kurā atradās veļas mazgātuve un telpa sargam.

1883. gadā mazā koka namiņa vietā nolēma uzcelt jaunu administrācijas ēku, ko pēc arhitekta K. Felsko projekta cēla būvuzņēmējs K. Sīke. Administrācijas ēka tika būvēta kā divstāvu mūra celtne ar skārda jumtu un ir saglabājusies vēl šodien.

1889. gadā Karls Kristofs fon Strickis arhitektam Felsko pasūtīja arī samērā greznu mūra dzīvojamās mājas projektu. 1891. gadā jaunuzcelto savrupnamu un fabrikas administrācijas ēku savienoja ar mūra žogu un grezni dekorētiem vārtiem, ko rotāja tirgotāju patrona Merkura tēls. Toties starp Stricka dzīvojamo māju un pārējām fabrikas ēkām atradās labi iekopts dārzs, kura vidū bija izveidota strūklaka.

Gravīrā, kas tiek datēta ar 1895. gadu, skatījumā no augšas attēlota ne tikai visa fabrikas teritorija, bet arī Nikolaja iela un toreiz vēl maz apbūvētā Sarkandaugavas apkārtne. Samērā shematiski, bet tomēr precīzi iezīmēta arī strūklaka un dārza apstādījumi.

(Attēla fotonegatīvs glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.)

20. gadsimta sākuma pastkartē redzama Stricka savrupmājas fasāde un vārti, kas to savienoja ar administrācijas ēku. (Attēla oriģināls glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.)

Būvniecība fabrikas teritorijā turpinājās arī 20. gadsimta sākumā. 1900. gadā pie lielākās no ražošanas ēkām tika uzcelta koka nojume, bet divus gadus vēlāk Stricka savrupnamu papildināja ar lieveni. Turpmākajos gados līdz pirmajam pasaules karam tika atjaunota sēta Šarlotes ielas pusē un veiktas vairākas sīkas pārbūves. Pēdējā K. Felsko projektētā būve bija alus nostādināšanas rezervuārs, ko vienā no fabrikas ēkām iebūvēja 1915. gadā.

Fabrikas attīstībai ievērojami palīdzēja ne tikai būvniecība, bet galvenokārt 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma labvēlīgā ekonomiskā situācija, kad alus no Baltijas provincēm tika eksportēts uz visām lielākajām Krievijas impērijas pilsētām, pat uz tik tālām kā Krima. Tieši lielā tirgus dēļ 19. gadsimta nogale bija īpaši labvēlīgs laiks lielu rūpniecības uzņēmumu izaugsmei. Šai laikā Stricka alusdarītava sāka arī plašu reklāmu izvietošanu Rīgas adrešu grāmatās un citos informatīvajos izdevumos.

Reklāma, kas ievietota „Rigasches Verkehrs und Adressbuch für 1896./97." Šai gadā izstādē Ņižnij Novgorodā Stricka fabrikas produkcija saņēma zelta medaļu.

1898./99. gada „Rigasches Adressbuch" - reklāma joprojām melnbalta, taču jau nākamajā gadā fabrikas reklāmās sāka izmantot arī ar sarkanu krāsu izceltus vārdus.

Populārs sižets firmas reklāmās bija arī fabrikas kompleksa attēls. Šis zīmējums tapis pirms 1891. gada, jo starp Stricka savrupnamu un administrācijas ēku vēl nav redzami ar Merkura skulptūru rotātie vārti.

Laba reklāma alusdarītavai bija arī piedalīšanās dažādās izstādēs. Tajās varēja nobaidīt alusdarītavas produkciju un arī paņemt līdzi firmu reklamējošu un alu slavinošu pastkarti. Šī pastkarte drukāta par godu ceturtajai Baltijas lauksaimniecības izstādei. (Pastkartes oriģināls atrodas Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas īpašumā.)

Rīgas 700-gadu jubilejai veltītajā rūpniecības izstādē 1901. gadā Stricka uzņēmums tika reklamēts efektīgāk nekā jebkad agrāk Stricka firmai bija uzcelts atsevišķs paviljons, kuru rotāja pie tā ieejas uzstādītā terakotas figūra, kas atveidoja teiksmaino aldaru patronu Gambrīnu, kas Kārļa Lielā laikā esot bijis Flandrijas karaļa vasalis un alus izgudrotājs. Gambrīna tēlam rokā bija augstu pacelts alus kauss, bet fonā redzama glezna ar jautru dzērāju tēliem. Paviljona apmeklētāji varēja arī paši nopirkt un nobaudīt Stricka fabrikā ražotos dzērienus.

1901. gadā fabrikai patiesi bija ar ko lepoties: tajā ražoja 12 dažādu veidu alu un iesala dzērienu, un strādāja ap 150 cilvēku.

(Rigaer Jubileums Ausstellung 1901.- R.: 1902.)

20. gadsimta sākumā daudziem uzņēmumiem zaudējumus un raizes sagādāja arvien pieaugošie darbinieku streiki. Tā bija vispārēja tendence, no kuras izvairīties nebūtu bijis iespējams, taču Stricka alusdarītavas strādnieki salīdzinoši streikoja ļoti maz.

Viens no retajiem ziņojumiem, ko Strickis rakstījis Rīgas fabrikantu biedrībai vēsta par streiku 1912. gada vasaras sākumā. (Dokumenta oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.)

Pēc Rīgas fabrikantu biedrības iniciatīvas tika izstrādāts Stricka fabrikas iekšējās kārtības noteikumu projekts, kas vienlaikus bija arī kā darba līgumu paraugs, jo aprakstīja kārtību, kādā tiek pieņemti jauni darbinieki un paredzēja arī soda naudas par darba kavēšanu. (Dokumenta oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.)

Pirms pirmā pasaules kara Stricka alusdarītava bija spēcīgs uzņēmums ar plašu noieta tirgu, taču kara laikā fabrika cieta ievērojamus zaudējumus, tās iekārtas tika evakuētas un aizvestas uz Krieviju.

To apliecina 1918. gada oktobrī rakstītais ziņojums Rīgas fabrikatu biedrībai. Ziņojumā teikts, ka no alusdarītavas evakuēto iekārtu vērtība bijusi 165 000 rubļu. Fabrikas inventārs vests uz Maskavu, taču, kur tas palicis vēlāk, tā arī nav zināms. (Dokumenta oriģināls glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.)

Pēc kara, sabrūkot Krievijas impērijai, bija samazinājies arī tirgus, kā visa rezultātā uzņēmums samazināja ražošanu. Alus vietā fabrikā dažus gadus ražoja vīnu un citus alkoholiskos dzērienus, bet jau 30-tajos gados ražotne beidza pastāvēt. Alusdarītavas telpās tika ierīkotas lielas alus noliktavas, kas piederēja Iļģuciema alusdarītavai, taču dzērienu ražošana vairs neturpinājās. Fabrikas ēkas tika iznomātas vairākiem maznozīmīgiem uzņēmumiem, bet 1939. gadā fabrikanta Stricka dēls visu gruntsgabalu pārdeva A/S „Latvijas kredītbanka". Pēc dokumentāri nepārbaudītām liecībām gruntsgabala cena esot bijusi 300 000 latu, taču patiesā summa, par kādu šis darījums noslēgts, ņemot vērā „Latvijas kredītbankas" darbības stilu, visticamāk nemaz netika dokumentēta. A/S „Latvijas kredītbanka" tika izveidota, lai iegūtu Valsts īpašumā ienesīgus uzņēmumus, it īpaši tādus, kuru īpašnieki nebija latviskas izcelsmes. Oficiālais iemesls, kā dēļ uzņēmumi pārgāja šīs iestādes īpašumā bija nepieciešamība atveseļot to ekonomiku, taču reāli „Latvijas kredītbanka" iegādājās tikai spēcīgākos un ienesīgākos uzņēmumus. Vienošanās parasti notika tikai starp attiecīgā uzņēmuma īpašnieku un „Latvijas kredītbankas" direktoru A. Bērziņu, sarunas (un naudas sadalījumu starp abiem) neprotokolējot.

Ņemot vērā, ka Stricka uzņēmums vairs nepastāvēja, nav īsti zināmi iemesli, kāpēc „Latvijas kredītbanka" bija gatava izdot tik lielu summu par fabrikas teritorijas pārpirkšanu. Tomēr jāatzīmē, ka Stricka gruntsgabals vien jau bija pietiekoši vērtīgs, jo tas aizņēma plašu, triju ielu norobežotu teritoriju.

llze Dobele
LU Vēstures un filozofijas fakultātes studente
2006. gads